Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka 2018. gada 1. ceturksnī bezdarba līmenis Latvijā joprojām saglabājies augstākais Baltijas valstīs – Igaunijā tas bija 6,8%, Lietuvā – 7,2%, kamēr Latvijā – 8,2%. Vidējais rādītājs Eiropas Savienības dalībvalstīs ir 7,3%. Darbaspēka trūkums ir vērojams ne tikai augsti kvalificētu, bet arī mazāk kvalificētu darbinieku segmentā.

Papildus tam, ka no Latvijas aizbraukuši simtiem tūkstošu cilvēku, izteiktais darbinieku trūkums lielākoties skaidrojams ar tā sauktās demogrāfiskās bedres faktisko ietekmi, kur situācija nemainīsies vismaz tuvāko 10 gadu laikā. Saskaņā ar jaunākajiem CSP datiem zemās dzimstības dēļ iedzīvotāju skaits vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem turpina strauji samazināties. Piemēram, 2010. gadā vecumā no 20 līdz 24 bija 163 tūkstoši iedzīvotāju, bet 2017. gadā pat nepilni 103 tūkstoši.

Par nodarbinātības problēmu un risinājumiem Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL) jau ir runājusi savā 2015. gada ziņojumā, taču šo trīs gadu laikā situācija nav uzlabojusies. Tā ir kļuvusi kritiska. Tāpēc FICIL rosina Latvijas valdību veicināt pasākumus, kas atbalstītu reģionālo nodarbinātību un ekonomisko izaugsmi, darbaspēka piesaisti no ārvalstīm un reemigrāciju.

Atbalsts reģioniem

Savukārt uzņēmējdarbības attīstīšanu reģionos veicinātu mērķtiecīgs valsts atbalsts. Labi piemēri, kā ārvalstu investoru finansēti uzņēmumi jau darbojas reģionos, ir “Cemex” ar ražotni Brocēnos un “Fortum” ar koģenerācijas staciju Jelgavā.

Ārvalstu darbinieku piesaiste

Mēģinot piesaistīt ārvalstu darbiniekus, nākas saskarties ar virkni šķēršļu: Latvijas vēstniecībās ārzemēs dokumentu izskatīšana ir lēna, nav iespējams apmaksāt nodevas tiešsaistē, nevar piešķirt neapmaksātu atvaļinājumu darbinieka vajadzībām u. tml.

Savukārt likums paredz, ka ārzemnieku mēneša bruto algai ir jābūt ne mazākai par mēneša vidējo bruto atalgojumu valstī pērn neatkarīgi no nozares. Nav adekvāti pielīdzināt mazkvalificēta darbinieka atalgojumu vidējam atalgojumam valstī, jo to aprēķina, pieskaitot arī augsti kvalificēta darba atalgojumu. Vēl likums apgrūtina noalgot trešo valstu pilsoņus, jo tādā gadījumā vakances vispirms jāreģistrē NVA, dodot priekšroku vietējiem (lai gan ir skaidrs, ka visbiežāk rezultāta no tā nebūs), un tikai tad, ja mēneša laikā neatrodas darbinieki, var meklēt ārzemniekus – tas būtiski paildzina meklēšanas un atlases laiku.

Reemigrācija

Labākā pozīcijā ir reemigranti, jo viņu piesaiste ir izdevīga. Daži no iemesliem ir: mazākas problēmas ar izglītības un kvalifikācijas atzīšanu; nav tādu birokrātisku procedūru, kādas pastāv trešo valstu pilsoņu piesaistē; reemigranti pārvalda latviešu, angļu un citas svešvalodas; viņi ir gatavi, iespējams, zemākiem ienākumiem dzimtenē salīdzinājumā ar lielākām algām attīstītajās Eiropas valstīs, jo atgriešanās rada emocionālo un subjektīvo vērtību.

Emigrācijas mazināšanas un reemigrācijas veicināšanas nozīmi apstiprina trīs aspekti. Pirmkārt, aktīvo Latvijas diasporu veido 370 000 cilvēku. Otrkārt, aizbraukušie cilvēki ārzemēs iegūst labu darba un zināšanu bagāžu, kas ir vērtīgs resurss. Treškārt – reemigranti atgriežoties plāno radīt un tiešām rada jaunas darbvietas.

Infrastruktūras attīstība

Investīciju un darbaspēka piesaistei nepieciešams uzlabot infrastruktūru, tostarp palielināt mobilitāti un uzbūvēt mūsdienu prasībām atbilstošas biroju telpas un dienesta ēkas gan reģionos, gan Rīgā. Pašreizējais piedāvājums ir dārgs vai nekvalitatīvs. Komercplatību un dzīvojamo platību nodrošināšana nav valsts uzdevums, taču valdībai būtu jāveicina būvniecības un infrastruktūras procesu attīstība. Te palīdzētu nodokļu atvieglojumi un publiski privātās partnerības, kas veicinātu uzņēmējdarbību šajā segmentā.

Uzlabojumi tiesiskajā regulējumā

Arī tiesiskajā regulējumā joprojām ir trūkumi, kas kavē vai apgrūtina nolīgt strādniekus no reģioniem. Piemēram, arī attālināta darba gadījumā darba devējam ir jānodrošina veselībai nekaitīgi darba apstākļi, pasākumi pirmās palīdzības sniegšanai u. tml., kas faktiski nav iespējams, jo darba devējs nevar kontrolēt darbinieka vidi ārpus uzņēmuma komercplatības.

Rezumējot – darbaspēka trūkuma jautājumi ir kompleksa problēma, kam nav viena un vienkārša risinājuma. Iepriekš uzskaitītie priekšlikumi varētu palīdzēt problēmu risināt soli pa solim, taču ir skaidrs, ka Latvijas demogrāfiskā situācija ir kritiska un rīkoties nepieciešams nekavējoties, jo, izsīkstot darbaspēka iespējām, nevar cerēt uz jaunu investīciju piesaisti un ekonomisko izaugsmi.