Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” 53.1 punkta skaitļa un vārda “10 gadus” un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 561 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” 68. punkta skaitļa un vārda “10 gadus” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam
Pilns Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2022-06-03 pieejams šeit.
“Pieaicinātā persona – biedrība “Ārvalstu investoru padome Latvijā” (turpmāk – Ārvalstu investoru padome Latvijā) – norāda uz valsts atbalsta ietekmi uz konkurenci un investīciju vidi Latvijā.
Gan valsts atbalsta sniedzējam, gan arī tā saņēmējam esot savstarpējs pienākums iesaistīties ne tikai valsts atbalsta instrumentam izvirzītā mērķa sasniegšanā, bet arī tādas pārliecības veidošanā, ka valsts atbalsts tiek saņemts tik lielos apmēros un tik ilgi, cik tas ir attaisnojams ar šā atbalsta sniegšanas mērķi un vienlaikus savienojams ar atvērta tirgus darbību brīvas konkurences apstākļos. Ievērojot šo pieeju, valsts atbalsts tā saņēmējam esot sniedzams, vienlaikus izpildoties vismaz šādiem diviem kritērijiem: (a) atbalsta saņēmēja īstenotā komercdarbība dod saprātīgi iespējamu pienesumu atbalsta instrumentam izvirzītā mērķa sasniegšanā, un (b) atbalsta saņēmēja komercdarbība ar laiku sasniedz tādu pakāpi, kas ir pietiekama, lai atbalsta saņēmējs turpmāk darbotos un konkurētu atklātā tirgū jau bez valsts atbalsta.
Valsts atbalsts parasti esot vērsts uz to, lai komersants uzņemtos iniciatīvu iesaistīties tirgū ar projektu, ko tas citādi, proti, bez valsts atbalsta, neuzņemtos. Taču valsts atbalsta pašpietiekams un vispārējs mērķis nedrīkstot būt valsts atbalsta sniegšana tādiem komersantiem, kuri jau projekta uzsākšanas laikā ir ieinteresēti darboties tirgū tikai tik ilgi, kamēr saņem valsts atbalstu.
Valsts atbalsta instruments nevarot tikt izstrādāts un ieviests ar nodomu garantēt atbalsta saņēmējam, ka tas noteiktā laika periodā gūs peļņu paša iecerētā apmērā, ka tā komercdarbība nebūs pakļauta riskiem un tas necietīs zaudējumus. Valsts atbalsts neesot tāds instruments, ar kura palīdzību komersants šā atbalsta saņemšanas laikā varētu iesaistīties beztermiņa, bezriska un garantētas peļņas komercdarbībā.
Obligātā iepirkuma sistēma Latvijā esot viens no iemesliem, kura dēļ uzticība investīciju videi degradējas. Šī sistēma kopumā esot raksturojama kā tāda, kas ne tās izveides laikā, ne arī neskaitāmo grozījumu un konceptuālo izmaiņu rezultātā nav bijusi vērsta uz tāda valsts atbalsta īstenošanu, kas motivētu komersantus uzsākt efektīvu un pārdomātu komercdarbību ar mērķi turpināt šo komercdarbību arī pēc tam, kad valsts atbalsts vairs nebūs pieejams.
Valsts atbalsts kopumā esot bijis dāsns. Ja tas ir ticis kombinēts ar siltumenerģijas pārdošanu par pašizmaksu, tad šāda rīcība siltumapgādes tirgū esot bijusi atbalsta saņēmēja apzināta izvēle. Normatīvais regulējums liedzis pārdot siltumenerģiju zem pašizmaksas, taču neesot noteicis obligātu pienākumu pārdot to par pašizmaksu. Ja siltumenerģija būtu pārdota par tirgus cenu, tad nebūtu pieļauts siltumapgādes tirgus kropļojums un nebūtu apzināti mazināts iekšējās peļņas normas aprēķins, ko valsts atbalsta spēkā esības periodā spēj dot konkrētais projekts. Nedz valsts, nedz arī kāds cits neesot atbildīgs par komersanta izvēli apzināti rīkoties pretēji savas komercdarbības un peļņas gūšanas interesēm.“