Intervija tika publicēta laikrakstā “Diena” 2022. gada 29. jūnijā

Žurnālists: Guntars Gūte

Par līdzšinējām ilgstošajām biznesa problēmām un to, ko investori gaida no jaunās Saeimas un valdības, Guntars Gūte sarunājas ar Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) valdes priekšsēdētāju, PwC Latvija vadošo partneri Zlatu Elksniņu-Zaščirinsku.

 

• Nesen publiskotajā ikgadējā FICIL pētījumā par ārvalstu investoru vērtējumu par Latvijas tautsaimniecības pievilcību lasāms, ka investori Latvijas pievilcību investīcijām pēdējo četru gadu laikā vērtē viduvēji, investīciju klimatu novērtējot ar 2,9 punktiem piecu ballu sistēmā. Kas ir pamatā šādam ne īpaši pozitīvam vērtējumam?

 

Viduvējs vērtējums ir tieši tādēļ, ka Latvijā ir gan labi īstenotas reformas ar, manuprāt, pozitīvu rezultātu, taču ir vairākas jau ilgstoši neatrisinātas problēmas. Piemēram, darbaspēka trūkums Latvijā, kas ir plaši izplatīta problēma, par kuru mēs runājam jau vairākus gadus. Un diemžēl – vērtējot valdības rīcību šajā jautājumā iepriekšējos četros gados, lielas izmaiņas nav notikušas. Piedzīvotā Covid-19 pandēmija uz kādu laiku pieklusināja šo tēmu, jo bija liela nenoteiktība arī pašiem uzņēmējiem, tostarp īstenojot nepieciešamās pārmaiņas biznesā. Tomēr, atskatoties uz šiem četriem gadiem, redzam, ka nav pieņemti vajadzīgie lēmumi un darbaspēka pieejamības jautājums esošajā koalīcijā ir ļoti problemātisks, kam vajadzētu pievērst uzmanību.

 

• Protams, ne jau tikai šai valdībai varam pārmest neizdarīto darbaspēka jomā. Šis ir FICIL septītais pētījums, un, šķiet, šajā laikā konkrēti darbaspēka jomā nekas īpaši nav uzlabojies.

 

Būsim godīgi – nav tā, ka vispār nekas nenotiek, taču notiek ļoti kūtri. Un tas, uz ko mēs vērstu mūsu likumdevēju lielāku uzmanību, ir skatīties uz darbaspēka problēmu kompleksi, nevis šajā jautājumā risināt kaut kādas atsevišķas problēmas. Darbaspēka deficīts ir kompleksa problēma. Viena sastāvdaļa ir darba tirgus atvērtība, un šajā gadījumā mēs runājam gan par migrācijas iespējām, gan gudro migrāciju arī valsts iekšienē.

Un te atkal – ja mēs runājam par migrāciju, tad ir integrācijas jautājumi, par kuriem vajadzētu runāt un risināt kompleksi, ja mēs tiešām gribam šos cilvēkus integrēt mūsu sabiedrībā. Tam seko mājokļu problēma, kas arī ir jautājums, bez kura atrisināšanas cilvēki nebrauks uz šejieni, jo nejutīsies droši par mājokļa pieejamību. Tad mēs runājam par dažādiem pārcelšanās un relokācijas pabalstiem, kas savā ziņā ir saistīti ar nodokļu sistēmu un ir būtiski cilvēkiem. Tāpat aktuāls jautājums ir nodokļu sistēma kopumā, šajā gadījumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli, valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām – tām arī ir ļoti svarīga loma, tostarp arī ēnu ekonomikas apkarošanā. Šobrīd mēs runājam it kā par vienu jomu – par darbaspēka pieejamību, bet tam visam klāt ir arī ekonomiskā attīstība, izglītības sistēma un mājokļu attīstības jautājums. Tam visam vēl ir cieša saistība ar zaļo kursu – kā tad mēs nodrošināsim efektīvus mājokļus vai cilvēku ikdienas pārvietošanos zaļā kursa mērķu kontekstā. Kā redzat – darbaspēka jautājums ir ļoti plašs, tādēļ mūsu ieteikums ir vienoties par šo jautājumu kompleksi, izveidot stratēģisku vīziju, ko gribam panākt. Un pēc būtības ir vajadzīgs viens vadītājs, kurš varētu šo jautājumu koordinēti virzīt. Nevis kā tas ir šobrīd, kad atsevišķus jautājumus darbaspēka kontekstā risina gan Ekonomikas, gan Labklājības, gan Izglītības ministrija un vēl virkne citu. Jābūt ir vienam konkrētam atbildīgajam, kurš attiecīgi tad arī vada šo procesu un atbild par skaidru un saprotamu stratēģiju un sasniegto rezultātu.

Labs piemērs ir 2018. gads, kad Latvija saskārās ar valstiska līmeņa problēmu saistībā ar nelegālās naudas apriti finanšu sistēmā, un kā šī problēma tika risināta -bija atsevišķi cilvēki, kuri tika pilnvaroti risināt konkrētas lietas, un tajā brīdī – kad bijām ļoti tuvu iekļūšanai pelēkajā sarakstā – tika veikti kompleksi pasākumi, kurus vadīja konkrēti cilvēki, un attiecīgi varēja reāli redzēt, just konkrētus darbus.

Taču darbaspēka jomā tas deķītis ir raustīts starp ministrijām, un tur vairs nenotiek diskusijas par efektīviem risinājumiem, bet gan par to, kurā ministrijā būs konkrēts budžets – nu tas nav konstruktīvi.

 

• Atļaušos piebilst, ka jūsu raksturotā problēmsituācija Latvijā ir attiecināma teju uz visām jomām – gan nodokļu jomu, gan uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, investīciju vides uzlabošanu. Jebkurā jomā atbildības un lemšanas tiesības par dažādiem jautājumiem ir «izmētātas» pa dažādām ministrijām un citām institūcijām. Un nereti nav skaidrs, kurš par ko atbild un kam ir galvenās lemšanas tiesības.

 

Piekrītu jums.

 

• Viens ir politiķi – ministri un deputāti. Bet kopumā valsts pārvaldi, tostarp ierēdniecību, būtībā koordinē Valsts kanceleja. Manā skatījumā tieši šī institūcija un ierēdniecība kopumā taču ir atbildīga par koordinētu valsts pārvaldes darbību. Un rodas jautājums -vai atbildīgajām amatpersonām nav pietiekamu pilnvaru vai viņi vienkārši neizdara lietas līdz galam, lai notiktu koordinēta darbība. Katrs kaut ko savā kabinetā dara, bet beigās rezultāts ir diezgan bēdīgs.

 

Šī ir vēl viena tēma, kas ir izskanējusi mūsu pētījuma ietvaros – ir nepieciešama strukturēta publiskā sektora transformācija, kas nepieciešama, lai ātrā tempā un kvalitatīvi īstenotu visas valstī nepieciešamās reformas. Un jums ir pilnīga taisnība -bez tādu kritisko funkciju pārskatīšanas, pārvērtēšanas un arī atbildīgo cilvēku prasmju līmeņa novērtēšanas nevienu reformu nav iespējams īstenot. Tam pamatā ir divas lietas. Viens liels darbs ir funkciju izskatīšana un izvērtēšana, bet otrs darbs ir publiskā sektora atlīdzības reforma. Nevar sagaidīt no cilvēkiem, kuriem nav piedāvātas digitālo prasmju apmācības vai papildu iemaņu apgūšana, lai viņi īstenotu inovatīvas idejas. Tas vienkārši nav iespējams. Ja salīdzinām ar privāto sektoru – šeit tiešām jūtama vēlme digitalizēties, tiek ieguldīts daudz līdzekļu un attiecīgi no darbiniekiem tiek prasīts konkrēts rezultāts.

Piemēram, paskatīsimies, cik daudz valsts pārvaldes darbinieku ir bijušas kādas apmācības, kas palīdzētu apgūt jaunas prasmes attiecībā uz digitālajiem risinājumiem? Cik daudz valsts pārvaldē ir izveidoti centralizēti digitālie risinājumi? Un šeit arī ir problēmas iemesls: no vienas puses – lai mums būtu efektīva, profesionāla un labi apmaksāta valsts pārvalde, mums ir vajadzīgi naudas resursi tūlīt un uzreiz, lai iegādātos jaunas tehnoloģijas, apmācītu cilvēkus. Bet tie līdzekļi netiek piešķirti. Ir ļoti daudz kritikas par to, kā tiek veidots valsts budžets, un tad varbūt ir jāsāk tieši ar šo galveno jautājumu? Vai mēs tiešām piešķiram nepieciešamos līdzekļus funkciju atjaunošanai un uzlabošanai, vai arī vienkārši sagaidām, ka cilvēks to darīs savā brīvajā laikā, kas ir utopiski. Arī privātajā biznesā cilvēki šādus pienākumus neveic savā brīvajā laikā. Manuprāt, šāda reforma vispār nedrīkst nākt no ierēdniecības līmeņa, tai ir jānāk kā politiskam uzstādījumam, un ierēdņiem šī reforma būtu jāīsteno. Un jāsāk ne tikai ar vidējā līmeņa ierēdņiem, bet ar valsts sekretāriem. Paskatīsimies, cik daudz valsts sekretāri vispār ir paši gatavi mainīties, gatavi domāt par kādiem centralizētiem risinājumiem, vienotiem pakalpojumu centriem, vienotu grāmatvedību, IT funkciju un tā tālāk.

 

• Ārvalstu investori diezgan pozitīvi vērtē jau pieminēto finanšu sektora «kapitālo remontu». Protams, ir virkne labu lietu īstenots, taču gana daudzi dažādu jomu pārstāvji pauž asu kritiku, ka rezultātā daudzās lietās esam no viena grāvja «sekmīgi» iegāzušies otrā grāvī. Rezultātā ne vienam vien uzņēmējam nākas saskarties ar dažādiem apgrūtinājumiem -bankas izvirza pārspīlētas prasības, kas savukārt izriet no banku bailēm kādā brīdī tapt sodītiem no banku uzraugu puses par kādu prasību nepilnīgu pildīšanu.

 

Arī atsevišķi mūsu biedri ir norādījuši, ka izjutuši dažādus apgrūtinājumus. Tajā pašā laikā – kad jautājam, vai reforma bijusi tā vērta, lai tagad izjustu kādus apgrūtinājumus, investori atzina, ka tas bijis tā vērts. Ja šāda reforma nebūtu īstenota, visticamāk, investīciju apjoms būtu krities vairākas reizes. Skatoties arī no pašreizējās ģeopolitiskās situācijas reģionā – kad īstenotās agresijas un iebrukuma Ukrainā dēļ Krievijai tika piemērotas šīs daudzās sankcijas, šodien (reformu rezultātā -red.) esam krietni labākā pozīcijā. Piemēram, ja paskatāmies, kādā mērā šīs sankcijas ietekmē citas valstis, kas nav tādus pūliņus pielikušas sava finanšu sektora sakārtošanā kā mēs, šī ietekme uz viņu ekonomikām ir daudz lielāka, piemēram, Čehija, Serbija, Ungārija. Jo tas kapitāls, kuram jau sen vajadzēja būt atpazītam, pārbaudītam un noturētam, radījis ļoti negatīvas sekas. Līdz ar to makroekonomiski esam ieguvuši. Tajā pašā laikā arī man ir pazīstami uzņēmēji, kas norādījuši, ka dažubrīd mēs tiešām krītam galējībās. Likumdošanas procesos mēdz būt šādas galējības, jo gan uzņēmēji, gan likumdevēji, gan uzraugi šajā procesā vēl mācās.

 

• Kā ļoti dramatisku ārvalstu investori ir novērtējuši demogrāfisko situāciju Latvijā. Jaunākajā FICIL pētījumā situāciju demogrāfijā (konkurētspēju) ir novērtējuši ar 1,8 ballēm – tātad pilnībā neapmierinoša situācija. Skaidrs, ka jebkurš uzņēmējs sava biznesa attīstības prognozēs kā svarīgus datus izmanto arī demogrāfijas rādītājus. Cik ļoti ārvalstu investorus biedē šie dati, patiesībā šī katastrofālā situācija?

 

Es gribētu demogrāfiju sasaistīt ar darbaspēka pieejamību un kvalitāti. Ir pilnīgi skaidrs, ka pie novecojošas sabiedrības un zemā dzimstības līmeņa šis ir kļuvis par eksistenciālu jautājumu -būt atvērtākiem. Un šajā gadījumā demogrāfijas rādītājus mēs novērtējam vienkārši kā faktu. Un demogrāfijas problēmas ir grūti salīdzinoši ātri atrisināt, jo bērni dzimst tik, cik dzimst, savukārt mirstības līmeni arī ietekmē dažādi blakus faktori. Taču tas, kas īstermiņā ir regulējams, ir darba tirgus atvērtība. Tas ir politisks lēmums – tā ir mūsu izšķiršanās.

 

• Nereti izskanējis viedoklis, ka FICIL attiecībā uz valdību un parlamentu ir sava veida īpašāks statuss. Proti, vietējo uzņēmēju un to pārstāvošo organizāciju viedokli, bažas vai iebildumus valdības parasti ir diezgan daudz ignorējušas. Tiklīdz FICIL parunā ar valdību, politiķi ieklausās un sāk rosīties. No mūsu pašreizējās sarunas rodas sajūta, ka arī ārvalstu investoru viedoklis politiķiem vairs nešķiet tik būtisks.

 

Mēs – FICIL – nevaram sūdzēties par to, ka mums trūkst uzmanības vai ka mūs nedzirdētu. Mūsu sadarbība ar valdību un ierēdņiem ir gana labā līmenī, un mūsu idejas atrod dzirdīgas ausis. Jautājums ir savādāks – cik ātri mēs spējam šīs reformas īstenot. Ir virkne jautājumu, ko vajadzēja risināt jau sen, bet tas netika darīts, tādēļ ministrijām ir ļoti daudz prioritāšu, un nereti ir izšķiršanās – kuru no prioritātēm tad risināt pirmo. Mēs labi zinām, kāda ir ministriju kapacitāte, pirmkārt, savstarpējai sadarbībai (tā kā daudzu jautājumu risināšanai nepieciešama vairāku ministriju iesaiste), un, otrkārt, attiecībā uz cilvēkre-sursiem, digitālajiem risinājumiem, nepieciešamo finansējumu u.c.

 

• Atgriežoties pie kvalificēta darbaspēka problēmas, pēdējos gados Latvijā ir nesaskaitāms daudzums dažādu kvalifikācijas celšanas, pārkvalificēšanās un vēl visādu kursu, kam tērē gan ES, gan Latvijas valsts budžeta naudu un kurus cilvēki (tostarp bezdarbnieki) arī labprāt apmeklē. Taču realitātē uzņēmējiem joprojām trūkst darbinieku. Vai problēma nav šo kursu plānotāju un satura radītāju pusē – cilvēkiem māca zināšanas, kuras uzņēmējiem vispār nav vajadzīgas?

 

Mēs jau pieminējām šo jautājumu saistībā ar kompleksu risinājumu nepieciešamību. Labklājības ministrija ir tā, kas nodarbojas ar bezdarbnieku jautājumu -ja paskatāmies uz to kursu skaitu un saturu, kas tiek piedāvāts, pēc būtības šis saturs bieži vien nav atbilstošs tirgus prasībām. Savukārt Izglītības ministrija strādā ar pārkvalifikācijas un mūžizglītības koncepciju. Taču būtībā mums nav nepieciešamas atsevišķas institūcijas, kas katra risina kaut kādu nosacītu daļu jautājumu. Mums ir nepieciešams viens atbildīgais resors par cilvēkkapitāla jautājumiem valstī, kā pārziņā un atbildībā būtu kompleksa šo procesu vadīšana. Proti, būtiski ir nevis domāt, kā pārkvalificēt to, kas jau ir pazaudējis darbu, bet tieši otrādi – kā panākt, lai cilvēki būtu visu laiku nodarbināti. Un šī nodarbinātība būtu nevis minimālo prasmju nodrošināšana, bet gan sekmēt, lai cilvēks pastāvīgi varētu sevi pilnveidot un kāpt pa karjeras kāpnēm.

Eiropas attīstītajās valstīs šāds koncepts jau sen darbojas – cilvēki ir virzīti sevi attīstīt ar mērķi labāk pelnīt. Konkurence veicina kvalitāti.

 

• Savā pētījumā esat īpaši uzsvēruši, ka ārvalstu investoru viedokļu apkopojumu veicat, ņemot vērā, ka šogad būs Saeimas vēlēšanas un attiecīgi šie viedokļi ir svarīgi, lai liktu politiķiem saprast uzņēmēju noskaņojumu. Vai varat nosaukt konkrētas lietas, ko uzņēmēji vēlas sagaidīt no nākamā parlamenta sasaukuma un valdības?

 

Ir vairākas lietas. Viennozīmīgi darbaspēka pieejamības un izglītības jautājums – tas ir kritiski svarīgs. Protams, uzņēmēji kā ļoti svarīgu tēmu uzskata enerģētiskās neatkarības jautājumu un tā risināšanas nianses. Un šeit arī mēs runājam par kompleksu risinājumu, te nav runas tikai par gāzes pieejamību, tā ir arī energoefektivitāte – kā mēs sekosim līdzi zaļajam kursam arī pašreizējā pasaules notikumu kontekstā. Un atkal -šeit runājam par vairāku institūciju kopīgu sadarbību, vispirms veidojot koncepciju – kas ir tas, ko vēlamies sasniegt.

Un trešais mums aktuālais jautājums ir valsts pārvaldes transformācija, proti, darīt lietas tāpat, kā līdz šim tās darījām, nenozīmē, ka mēs spēsim sasniegt augstus rezultātus. Līdz ar to – tikai mainot to, kā strādājam, mēs spēsim panākt pārmaiņas.

Protams, visas reformas prasa lielus naudas ieguldījumus. Un kā panākt šos ieguldījumus – caur cīņu ar ēnu ekonomiku. Diemžēl pēdējos gados, tostarp pandēmijas laikā, ēnu ekonomikas apjoms ir pieaudzis, un absolūtos skaitļos tie ir 2,7 miljardi eiro. Tas ir potenciāls, ko mēs varētu papildus ieguldīt tautsaimniecībā, bet kas šobrīd aizslīd garām valsts budžetam. Šī nauda būtu ļoti noderīga reformu efektīvai īstenošanai.

 

• Savā ziņā pamatoti par lielo ēnu ekonomikas īpatsvaru kritiku saņēmušas un saņem valdības un politiķi kopumā par nedraudzīgu valsts pārvaldi, nekonkurētspējīgu nodokļu politiku, kas zināmā mērā daļu biznesa izdzīvošanas vārdā iespiež ēnu sektorā. Tomēr skaidrs, ka arī sabiedrībai kopumā nebūtu jātolerē ēnu bizness. Vai sabiedrība tam ir gatava?

 

Nodokļu maksāšana vai nemaksāšana ir ļoti lielā mērā sabiedrības integrācijas spogulis un sabiedrības patriotisma spogulis. Bet tas nav tik vienkārši. Ir skaidrs, ka nodokļu maksāšanas kultūra veidojas no tā, cik efektīvi tiek izmantota nodokļos samaksātā nauda – kādā veidā šo naudu izlieto. Salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju mums ir ļoti daudz valsts un pašvaldību uzņēmumu, kas veido lielu daļu no kopējiem iekasēto nodokļu tēriņiem, bet jautājums – kādā veidā šie uzņēmumi veicina savu saimniecisko darbību.

Minēšu vienu, varbūt nepopulāru, piemēru – ja runājam par skolnieku ēdināšanu, pašreizējā maksa 1,4 eiro (ar PVN) apmērā viena skolnieka pusdienām – padomāsim paši – vai kāds vispār varētu paēst par šādu summu? Diez vai. Bet kāpēc mēs uzskatām, ka uzņēmējs ir spējīgs nodrošināt kvalitatīvu maltīti par šādu summu? Un tas ir jautājums -kas tad jādara šim uzņēmējam, lai viņš var nodrošināt maltīti par 1,4 eiro? Padomāsim loģiski! Iespējams, ka šādam uzņēmējam nākas meklēt pēc iespējas lētākus produktus (un šeit uzreiz ir jautājums par produktu kvalitāti). Proti, pie šādiem finanšu nosacījumiem uzņēmējs, visticamāk, ir spiests domāt par kaut kādiem risinājumiem, par kuriem normālā situācijā viņš vispār pat nedomātu. Un te ir nākamais jautājums – vai mēs kā valsts, veidojot tik lētus iepirkumus, jau paši neveicinām ēnu ekonomiku?

 

• Kā prognozējat Latvijas ekonomikas attīstību nākamajos trijos gados? Cik viegli vai grūti spēsim pārvarēt pašreizējās krīzes? Droši vien tālākā termiņā šobrīd ir neiespējami prognozēt?

 

Man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ir ļoti liela nenoteiktība, kas turklāt nav tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Līdz ar to atbildēt uz jautājumu – kas būs pēc trim gadiem – man ir ļoti grūti. Pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā ārvalstu investoriem jautājām, vai viņiem ir mainījušies investīciju plāni. Un 83% atbildēja, ka viņu plāni nav mainījušies. Tas patiesībā ir ļoti pozitīvi – uzņēmēji, kuri jau ir ieguldījuši Latvijā, ir ļoti atbildīgi pret savām investīcijām un vēl arī plāno tās paplašināt. Manuprāt, mūsu veiksmes stāsts kā valstij būs lielākoties atkarīgs no tā, cik lielā mērā mēs spēsim ne tikai apdomāt un apspriest reformas, bet arī tās fiziski un konkrēti īstenot. Un šajā brīdī – jo vairāk mēs spēsim izdarīt tieši konkrētās ilgtermiņa lietās – izglītība, darbaspēka pieejamība, ar zaļo kursu saistītās lietas, energoneatkarības nodrošināšana – (un izdarīt tās kvalitatīvi un pārdomāti) – tas tiešām būs veiksmes faktors. Un otrs faktors – vai mūsu politiķi spēs jaunajā valdībā apvienot spēkus, lai katrs nevilktu deķīti uz savu pusi, bet pieņemtu valstij svarīgus lēmumus un darbotos kā vienots kodols.