Raksts publicēts “Jurista vārds” numurā 2022. gada 19. aprīlī
Autore: Dace Cīrule ( Zaļās ekonomikas attīstības darba grupas vadītāja)
No turpat divus gadus ilgušas Covid-19 krīzes esam iemesti pavisam citā vēl šokējošākā realitātē – nežēlīgs un brutāls karš Ukrainā. Neaptverams kropļojums 21. gadsimta Eiropas un demokrātijas izpratnē. Jau Covid-19 krīze deldēja valsts līdzekļus, jo vajadzēja sniegt atbalstu iedzīvotājiem, uzņēmējiem, pašvaldībām. Karš Ukrainā nesaudzīgi turpina prasīt valsts līdzekļus, piemēram, militārās un humanitārās palīdzības sniegšanai Ukrainai, bēgļu uzņemšanai Latvijā. Šīs vajadzības ir objektīvas un nebūtu apšaubāmas. Demokrātiskā valstī būtu apspriežami tikai mērķtiecīgākie risinājumi to apmierināšanai.
Krievijas izvērstā agresija Ukrainā ir kalpojusi par pamatu vēl nepieredzēta mēroga sankciju noteikšanai gan konkrētām personām un uzņēmumiem, gan arī dažādām precēm un pakalpojumiem. Krasās ģeopolitiskās situācijas izmaiņas kopumā, karadarbība Ukrainā un sankcijas kavē, liedz, ierobežo vai pat padara neiespējamu līgumu izpildi Latvijā. Dažādu materiālu un izejvielu piegādes no Ukrainas nav iespējamas karadarbības vai tās pārrauto loģistikas ķēžu dēļ. Savukārt daudzi Krievijas vai Baltkrievijas ražotāji vai to produkcija ir pakļauti dažādu veidu sankcijām, padarot neiespējamas arī šīs piegādes.
Šajos apstākļos uzņēmējiem, tostarp (vienlīdzīgi) arī ārvalstu uzņēmējiem Latvijā, ir būtiski, lai valsts mērogā operatīvi un samērīgi tiktu pārvaldīta krīzes situācija. Sankcijas neizbēgami nes sev līdzi divpusēju ietekmi. Tās ir mērķētas uz agresoru valstu finanšu spējas un ekonomikas būtisku vājināšanu. Tomēr tās vienlaikus negatīvi skar arī sankcijas noteikušo valstu finanšu spējas un ekonomiku. Tādēļ lielos vilcienos ir būtiski publiski atzīt, ka karš Ukrainā un krasās izmaiņas ģeopolitiskajā situācijā kopumā ir vērtējamas kā vienlīdz neparedzami apstākļi gan publiskajam sektoram, gan privātajam sektoram. Sankcijas tiek noteiktas valsts nacionālās drošības aizsardzībai. Savukārt valsts nacionālā drošība tiek sargāta pašas sabiedrības, tostarp uzņēmēju, interesēs.
Vairākos gadījumos līgumi, kas ietver būvdarbus, pakalpojumu sniegšanu vai preču piegādes Latvijā, ir tikuši slēgti publisko iepirkumu tiesiskā regulējuma ietvaros. Starp publisko iepirkumu mērķiem izceļami piegādātāju brīva konkurence, nodrošinot taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret tiem, un pasūtītāja līdzekļu efektīva izmantošana, maksimāli samazinot tā riskus. Pēdējo vairāk nekā desmit gadu ikdiena ir ļāvusi jomas speciālistiem, piegādātājiem un tiesām veidot plaši sazarotu, detalizētu un (nereti) formālu praksi dažādu publisko iepirkumu situāciju vērtēšanā un risināšanā, kā arī ar tiem saistītu konkurences aspektu juridiskajā novērtējumā.
Tomēr pat jomas speciālistu vidū nereti trūkst padziļinātu zināšanu un pieredzes iepirkumu līgumu krīzes pārvaldībai, turklāt vēl tāda mēroga apstākļos, kādus pieredzam šobrīd. Pašlaik, kad vairākos gadījumos ir novērojama sankciju, kopējās ģeopolitiskās situācijas vai karadarbības Ukrainā ietekme uz dažādiem iepirkuma līgumiem, tie atrodas dažādās stadijās – izpilde gandrīz pabeigta, notikusi tikai daļēji, tikko uzsākta vai vispār vēl nav uzsākta. Tāpat ir gadījumi, kuros iepirkuma līgums vēl nav noslēgts, lai arī iepirkums tā slēgšanas tiesību piešķiršanai pašlaik ir izsludināts un atvērts.
Publisko iepirkumu tiesiskais regulējums Eiropas Savienības un Latvijas nacionālās likumdošanas līmenī satur vairākus instrumentus, kas paredzēti krīzes situāciju pārvaldībai iepirkumu līgumu slēgšanas vai izpildes gaitā. Tie ir vienlīdz pieejami visiem pasūtītājiem: valsts un pašvaldību iestādēm, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un citiem pasūtītājiem. Tostarp daļai uzņēmēju ir pienākums kā pasūtītājiem organizēt publiskos iepirkumus, lai izpildītu tiem saistošās prasības, piemēram, Eiropas Savienības fondu finansētu projektu īstenošanā. Turklāt, apzinoties ierobežotos valsts līdzekļus publiskā sektora pasūtītāju gadījumā, kā arī ierobežotos privātā sektora līdzekļus privātā sektora pasūtītāju gadījumā, turpmāk rakstā minētie instrumenti ir lietojami samērīgā sasaistē ne tikai ar iepirkuma līgumu un tā iespējamo izpildi, bet arī ar pasūtītāja spēju kopumā uzņemties turpināt iepirkuma līgumu un norēķināties par tā ietvaros saņemtajiem pakalpojumiem vai precēm.
Primāri pasūtītājiem pēc iespējas drīzāk ir jāgūst pārliecība, ka šo instrumentu pielietošana iepirkuma līgumu pārvaldībai krīzes apstākļos ir ne tikai iespējama, bet pat steidzami nepieciešama un attaisnota. Savukārt pasūtītāju drosmi lietot šādus instrumentus būtiski veicinātu viņu pārliecība, ka uzraugošās un kontrolējošās iestādes tos atbilstoši uztvers un novērtēs. Skaidrojums par šiem instrumentiem ir rodams Iepirkumu uzraudzības biroja tīmekļvietnē. Taču būtu nepieciešama daudz aktīvāka komunikācija no citām uzraugošajām un kontrolējošajām iestādēm, tostarp Centrālās finanšu un līgumu aģentūras, Lauku atbalsta dienesta, Valsts reģionālās attīstības aģentūras un citām, lai publiskā un privāta sektora pasūtītāju vidū veidotos arvien padziļinātāka un vienveidīgāka izpratne par tiem.
Pasūtītājiem vispirms būtu kritiski jāpārskata iepirkumu plāns esošajam gadam, atvērtie iepirkumi un jau noslēgtie, bet vēl neizpildītie iepirkuma līgumi. Jo īpaši publiskā sektora pasūtītāju gadījumā ir operatīvi jāizvērtē pasūtītāja spēja īsā un vidējā termiņā tikt galā ar visām uzņemtajām saistībām, kurām pašlaik ir pievienojusies arī nepieciešamība, piemēram, sniegt atbalstu Ukrainas kara bēgļiem, daļēji mazināt sankciju negatīvo ietekmi un kraso cenu sadārdzinājumu jau noslēgtajos iepirkuma līgumos. Šādos ārkārtas apstākļos ir pieļaujami izdarīt grozījumus iepirkumu gada plānā un lemt par konkrētu iepirkuma līgumu izbeigšanu. Protams, ar nosacījumu, ka pamatojums tiek sniegts katram konkrētam gadījumam un līgumam, jo primāri priekšroka būtu dodama iepirkuma līguma izpildei pār iepirkuma līguma izbeigšanu.
Ja tiek secināts, ka pasūtītājam no savas puses ir iespējams turpināt pildīt iepirkuma līgumu, ir jāķeras pie piemērotākā risinājuma izvēles. Gadījumā, ja iepirkuma līgumā ir iestrādāts līgumiskais regulējums krīzes situāciju risināšanai, jāizvērtē, vai tā izmantošana ļaus atrisināt konkrētā līguma izpildes gaitā radušās problēmas, lai panāktu, ka līgums tiek izpildīts. Savukārt gadījumā, ja iepirkuma līgumā šāds regulējums nav iestrādāts vai arī tas neattiecas uz radušos līguma izpildes problēmu, pasūtītājam ir iespēja izskatīt citus publisko iepirkumu tiesiskajā regulējumā paredzētos instrumentus līguma spēka saglabāšanai un izpildes nodrošināšanai. Individuāls katra gadījuma un līguma izvērtējums ir būtisks priekšnoteikums, lai arī šādos ārkārtas apstākļos rastu samērīgu līdzsvaru starp interesi saglabāt spēkā līgumu un izpildīt to pēc iespējas tādu, kā tas sākotnēji tika iecerēts, un pārējo ieinteresēto piegādātāju tiesībām pie noteiktiem priekšnoteikumiem sagaidīt, ka tiem būs iespēja pretendēt uz jauna iepirkuma izsludināšanu atšķirīga satura līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai.
Publisko iepirkumu tiesiskais regulējums pieļauj gan starptermiņu, gan kopējo gala termiņu pārcelšanu, tehnisko specifikāciju un prasību izmaiņas, materiālu aizvietošanu un citus tamlīdzīgus instrumentus. Tāpat ir iespējams grozīt apmaksas noteikumus, pārskatīt izmaksas un veikt citas finanšu korekcijas, nepārsniedzot normatīvajos aktos noteiktos limitus (piemēram, būtisku grozījumu gadījumā – 50 % no sākotnējās līgumcenas). Līdzīgi iespējams izskatīt risinājumus, kas paredz, piemēram, līguma izpildes iesaldēšanu uz laiku, būvdarbu iekonservēšanu, iepirkuma līguma priekšmeta pārskatīšanu un tamlīdzīgus risinājumus. Tomēr jāatceras, ka grozījumu izdarīšana iepirkuma līgumos ir atļauta tikai izņēmuma gadījumos, tādēļ šis regulējums ir iztulkojams un piemērojams pēc iespējas šauri.
Iepirkuma līguma grozījumu mērķis, pārvaldot krīzes situāciju, ir padarīt iespējamu līguma izpildi pēc iespējas pietuvināti sākotnēji iecerētajam līguma priekšmetam un saturam. Tādēļ grozījumi iepirkuma līgumā ir pieļaujami tikai tādā apmērā, kā tas ir nepieciešams, lai līgumu vispār būtu iespējams izpildīt. Šādā rakursā ir pamatoti argumentēt, ka jebkurš cits piegādātājs, ja tas būtu saņēmis tiesības slēgt attiecīgo iepirkuma līgumu, arī būtu sagaidījis pamatotu un samērīgu pasūtītāja ieinteresētību līguma izpildes iespējamībā. Grozījumu vienīgais mērķis nevar būt tehniskajās specifikācijās noteikto kvalitātes prasību, piegādātāja izmaksu mazināšana vai sākotnēji plānotās peļņas nodrošināšana piegādātājam. Ja vien iepirkuma līgums iepirkuma izsludināšanas brīdī nav saturējis šādu līgumisku regulējumu, pārējiem ieinteresētajiem piegādātājiem būtu pamatots iemesls iebilst pret šādu grozījumu izdarīšanu iepirkuma līgumā, aizbildinoties ar ārkārtas apstākļiem un līguma spēka saglabāšanu.
Komercdarbība ir darbība riska zonā, kur peļņas gūšana nevar tikt uzskatīta par garantētu vai apsolītu. Komersantu meistarība veidojas spējā dinamiski pielāgoties mainīgiem tirgus apstākļiem, savlaicīgi paredzēt un operatīvi pārvaldīt iestājušos vai draudošus riskus. Iepirkuma līgumi parasti negarantē nekādu peļņu, tādēļ līguma izpildes iespējamība var tikt konstatēta arī pie risinājuma, kas potenciāli var radīt zaudējumus gan pasūtītājam, gan piegādātājam. Publisko iepirkumu mērķis – maksimāla pasūtītāja risku mazināšana – netiek atcelts ārkārtas apstākļos. Tādēļ nebūtu atbilstoši ne publisko iepirkumu, ne konkurences pamatprincipiem, ja ārkārtas situācijā visus sankciju, sadārdzinājumu un citus riskus piegādātājam kompensētu pasūtītājs.
Tieši tādēļ katrā individuālā gadījumā pasūtītājam ir jāgūst pārliecība, ka līguma izpilde ir pamatoti sagaidāma un saprātīgi iespējama. Formāla un gramatiska pieķeršanās pacta sund servanda principam nav attaisnojama, tomēr tā klātbūtne nav pilnībā izslēdzama no meklētā risinājuma.
Piegādātājiem ir pienākums operatīvi sadarboties ar pasūtītājiem un sniegt visu nepieciešamo informāciju, ziņas un pierādījumus, lai pasūtītājs varētu objektīvi izvērtēt situāciju un lemt par piemērotāko risinājumu katrā individuālā situācijā. Pasūtītājs nes atbildību par publisko iepirkumu un konkurences tiesiskā regulējuma, kā arī cita attiecināmā tiesiskā regulējuma ievērošanu konkrēta iepirkuma īstenošanā vai iepirkuma līguma izpildes pārvaldībā. Savukārt piegādātājam ir pienākums līdzdarboties, savlaicīgi darīt zināmas iespējamas grūtības vai kavējumus iepirkuma līguma izpildē.
Uzraugošajām un kontrolējošajām iestādēm šādās ārkārtas situācijās vēl jo vairāk ir jāatturas no formālisma, vērtējot konkrētas situācijas un pasūtītāju pieņemtos lēmumus iepirkumu līgumu pārvaldībai krīzes apstākļos. Ārkārtas apstākļi noteikti nedrīkst kalpot par aizsegu dažādiem likuma pārkāpumiem vai tiesiskā regulējuma apiešanas gadījumiem. Ne likuma vara, ne tiesiskums, ne citi vispārīgie tiesību principi un tiesiskais regulējums nepārtrauc darboties ārkārtas apstākļos. Gluži pretēji, tiem vēl jo operatīvāk un spēcīgāk ir jākalpo par pamata instrumentiem darbā ar samērīguma un cilvēcības ielasīšanu esošajā tiesiskajā regulējumā. Šie instrumenti, ja meistarīgi pielietoti, radītu pamatu esošā tiesiskā regulējuma veiksmīgai izmantošanai ārkārtas apstākļu vajadzībām, atturoties no laika, enerģijas un resursu tērēšanas tādu normatīvā regulējuma grozījumu un jauninājumu radīšanai steigā, kas piemērošanas gaitā nereti rada sabiedrībai kopumā daudzkārt nelietderīgāku rezultātu.