Raksts tika publicēts iBizness portālā 2022. gada 10. februārī.

FICIL valdes vice-priekšsēdētāja, PWC Latvija vadošā partnere Zlata Elksniņa-Zaščirinska
FICIL izpilddirektore Linda Helmane

Jau vairāku gadu garumā ļoti aktuāla tēma gan darba ņēmēju, gan darba devēju vidū ir darbinieka prasmju pilnveidošana. Pasaules notikumi un tendences tikai vēl vairāk pierāda, ka ir nepieciešams nodrošināt lēmumu pieņēmēju spēju proaktīvi rīkoties, izmantojot globālās tendences savā labā, novēršot liela mēroga bezdarbu un palielinot Latvijas konkurētspēju šajos mainīgajos apstākļos. Šobrīd saskaramies ar diviem lieliem jautājumiem Latvijas darba tirgū – darba spēka prasmju pilnveidošanu un darbaspēka pieejamības problēmu. Ir manāma izteikta sadrumstalotība gan šo jautājumu pārvaldīšanā, kā arī politikas plānošanas procesā. Risinājumiem vajadzētu būt cieši saistītai ar citiem valsts vidēja termiņa un ilgtermiņa plānošanas dokumentiem un prioritārajām nozarēm. Regulējums attiecībā uz darba devēju iesaistīšanos darbinieku apmācībā un kvalifikācijas paaugstināšanā ir nepārtraukti jāuzlabo, lai tajā labāk atspoguļotu darba devēju intereses un stimulētu uzņēmumus investēt darbiniekos.

Elastīgs darbaspēks

Aktīvas digitalizācijas un robotizācijas laikmetā, mūžizglītība un pastāvīga prasmju pilnveidošana ir ekonomiskās aktivitātes neatņemama sastāvdaļa, kas veicina gan darbinieku, gan darba devēju konkurētspējas celšanu. Pasaules ekonomikas foruma prezentētājā informācijā ir norādīts ka, līdz 2025. gadam apmēram 50% darbinieku būs jāpārkvalificējas^[1]. Pat ja darbinieks paliek savā pašreizējā amatā, tiek lēsts, ka minētajā gadu periodā izmainīsies aptuveni 40 % pamat prasmju, kas nepieciešamas šī amata pienākumu pildīšanai. Pasaules ekonomikas foruma ziņojumā ir arī uzsvērta valdības loma atbilstošu iespēju nodrošināšanā, lai darbinieki varētu pielāgoties.^[2] Tiek arī skaidri pausts aicinājumu sniegt lielāku atbalstu atlaišanas riskam pakļautu vai darbu zaudējušu darba ņēmēju pārkvalifikācijai un prasmju pilnveidei. Šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai pārkvalifikācijas piedāvājums būtu efektīvs, pietiekams un atbilstošs tirgus situācijai. Tajā pašā laikā ir jābūt ilgtermiņa vīzijai politikas veidošanā, konsekvencei prioritāro nozaru noteikšanā un skaidrai atbildībai par sasniedzamajiem rezultātiem. Tomēr šobrīd šķiet, ka Latvijā nepastāv vajadzīgās saiknes starp valsts plāniem ekonomikas attīstībai un tās pārkvalifikācijas politiku.

Ņemot vērā augstāk minēto, ir skaidrs, ka darbiniekiem būs jākļūst elastīgiem, jaunas prasmes būs jāapgūst regulārāk un būs nepieciešamība ātrākos tempos pielāgoties mainīgam darba tirgum. Līdz ar digitalizācijas procesu attīstību, pieprasījums pēc manuālajām un fiziskajām prasmēm, kā arī pamat kognitīvajām prasmēm samazināsies. Tajā pašā laikā pieaugs pieprasījums pēc ar tehnoloģiju saistītām, sociālajām un augstāka līmeņa kognitīvajām prasmēm.

Ir skaidrs, ka pasaules valstu valdības vēlas palīdzēt saviem pilsoņiem attīstīties dažādās jomās, bet ir grūti izstrādāt mācību programmas un kvalitatīvākās stratēģijas nezinot precīzāku informāciju par nepieciešamajām prasmēm. Ir grūti iemācīt to, kas nav precīzi definēts.

Minot konkrētākas prasmes, vadošie darba devēji var vienoties, ka pamata digitālās prasmes kā arī augstāka līmeņa digitālās prasmes; datu apstrāde un analīze; kiberdrošības prātība; kritiskā domāšana; kompleksu problēmu risināšana; analītiskā domāšana; kā arī vairākas sociālās prasmes iekļaujot empātiju un komunikācijas prasmes, būs nepieciešamas nākotnes darba tirgū. Lai paliktu konkurētspējīgs mainīgā darba vidē, darbiniekam ir jāspēj pievienot vērtību, kas pārsniedz to, ko var paveikt ar automatizētām iekārtām, darbiniekiem arī jāspēj darboties digitālajā vidē un jāspēj pielāgoties jauniem darba veidiem un jaunām profesijām. Šī vide attīstās un mainās straujāk nekā tradicionālā izglītības sistēma – rodas jautājums cik ļoti izglītības sistēma palīdz vai kavē vajadzīgo prasmju attīstību? Cik liels uzsvars tiek likts uz praktisku, sociālu un tehnoloģisku prasmju attīstību gan bērnos, gan jauniešos, kā arī darbspējīga vecuma cilvēkiem un vecāka gada gājuma cilvēkiem?

Kurš Latvijā aizpildīs mazāk kvalificētās darba vietas?

Esam nonākuši situācijā, ka vienlaikus jādomā gan par bezdarba problēmas risinājumu, gan darbaspēka trūkumu. Darbaspēka pieejamības jautājums ir jāskata ilgtermiņa kontekstā, lai laikā, kad ekonomiskā situācija valstī uzlabojas, tā netiek sabremzēta ar nepietiekamu darbaspēka pieejamību. Piekrītam, ka primāri uzmanība būtu jāvelta vietējā darbaspēka piesaistei vakantajām amata vietām, tāpat ir nepieciešami risinājumi emigrācijas un dzimstības uzlabošanas pasākumiem. Tomēr darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm (ārpus Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas) līdz šim ir sevi pierādījusi, kā efektīvs un ātrs veids, kā risināt darbaspēka nepietiekamības problēmas.  Ir vairāki pozitīvi piemēri citās valstīs, kā Lietuvā, Igaunijā, Polijā, kur valsts ekonomika iegūst un attīstās no darba tirgus atvērtības. Uzņēmēji pārsvarā atzinīgi vērtē esošo regulējumu augsti kvalificētā darbaspēka piesaistei, tomēr akūts darbaspēka trūkums ir vērojams arī mazāk kvalificēta darbaspēka segmentā. Šī brīža Latvijas valdības politika, FICIL ieskatā ļoti koncentrējas tikai uz augsti kvalificētu darbinieku piesaisti –  proti, ja no trešajām valstīm tiek piesaistīts tikai augsti kvalificēts darbaspēks, veidojas situācija, ka mazāk kvalificēta darba vietas atliek vietējiem Latvijas iedzīvotājiem. Šāda pieeja potenciāli nav pareiza un tālredzīga, ja mēs vēlamies tiekties uz Latvijas iedzīvotāju izglītības līmeņa paaugstināšanu un darbu veikšanu ar augstu pievienoto vērtību.

Ārvalstu investoru padomē Latvijā esam atkārtoti un atkārtoti pārrunājuši nepieciešamību Latvijā attīstīt visaptverošu cilvēkkapitālā politikas stratēģiju, kas koncentrētos uz mainīgo darba tirgu, kā arī uz darbinieku prasmju un pieejamības izmaiņām. Izglītības ministrija, Labklājības ministrija un Ekonomikas ministrija katra ir atbildīga par daļu no cilvēkresursu politikas – šī sadrumstalotība kavē nozīmīgu lēmumu pieņemšanu un kopējo ekonomikas attīstību. Cilvēkkapitāls ir viens no svarīgākajiem Latvijas valsts resursiem. Šis jautājums ir jārisina kā prioritāte, jo bez efektīvas pārvaldības ieguldītie līdzekļi var nesasniegt valstiski svarīgos mērķus. Mazinot sadrumstalotību, kas ir manāma šī jautājuma pārvaldībā publiskajā sektorā, Latvija var kļūt par reģionālo līderi ar mūsdienīgu un profesionālu darbaspēku. Ja tiek ņemts vērā, ka darba tirgus strauji mainās un attīstās, tad arī plāni, tāpat kā darbiniekiem un darba devējiem, ir jāspēj pielāgot jaunām tehnoloģijām un tendencēm.

[1] https://www.weforum.org/reports/the-future-of-jobs-report-2020/in-full/infographics-e4e69e4de7

[2] http://www3.weforum.org/docs/WEF_Future_of_Jobs_2020.pdf