Publicēts 17.05.2019 00:04, ziņu portālā Delfi www.delfi.lv. Raksts pieejams šeit.

Tautas dzīvotspēja ir atkarīga arī no tā, cik spēcīga ir tās izglītības sistēma. Latvijai ir daudz sasniegumu, par kuriem lepoties. Taču, lai veidotu stabilāku pamatu Latvijas pastāvēšanai nākotnē, ir jāveic vairākas ilgstoši atliktas reformas. Viena no tām – jāuzlabo augstākās izglītības kvalitāte mūsu augstskolās.

Pārlieku lielais augstākās izglītības iestāžu skaits, nepietiekamais finansējums, mācībspēku un pētniecības resursu fragmentācija un Latvijas augstskolu zemais novērtējums starptautiskajos reitingos nekādi neatbilst mūsu ambīcijām Latviju redzēt kā inovāciju un attīstības centru.

Vai Latvija var kļūt par augstas pievienotās vērtības valsti?

Latvija vēlas kļūt par inovatīvu augstas pievienotās vērtības ekonomiku. Tam ir nepieciešama attīstīta augstākās izglītības un pētniecības ekosistēma. Tās centrā ir universitātes, jo tās sagatavo speciālistus, ģenerē zināšanas, rada inovācijas, kas var tikt komercializētas, un darbojas kā platformas, kur uzņēmēji satiekas ar zinātniekiem. Taču ir svarīgs priekšnoteikums, lai universitātes varētu ieņemt šo stūrakmens vietu inovāciju ekosistēmā, – tām ir jāspēj būt atvērtām un dinamiskām.

Tādēļ universitāšu un augstskolu pārvaldības kvalitātei ir izšķiroša nozīme. Mēs kā valsts finansēto augstskolu “akcionāri” esam ieinteresēti, lai katrs nodokļu maksātāju samaksātais eiro tiek tērēts pēc iespējas efektīvi, un augstskolu vadība izjūt veselīgu spiedienu, kas motivē tiekties uz izcilību.

Kāds ir mūsu mērķis: viduvējība vai izcilība?

Mūsu izvēle ir vienkārša – samierināties ar viduvējību vai tomēr censties kļūt izciliem. Bieži dzirdam viedokļus, ka, ņemot vērā piešķirto finansējumu, Latvijas augstskolu un universitāšu sniegtās izglītības kvalitāte ir pieņemama. Nevaru noliegt, ka arī Latvijas pasniedzēji un zinātnieki spēj sasniegt izcilus panākumus. Taču veiksmes stāstu – jauno patentu vai veiksmīgi komercializētu pētījumu – skaits ir ļoti neliels.

Ir pietiekami daudz objektīvu indikatoru, kas liecina, ka finansējums, ko Latvija iegulda augstākajā izglītībā, nenes pietiekamus rezultātus. Lūk, daži piemēri:

• OECD ikgadējā ziņojumā par izglītības sistēmu Latvijā secināts, ka atdeve no ieguldījumiem augstākajā izglītībā Latvijā ir starp zemākajām OECD dalībvalstu vidū;
• divos nozīmīgākajos universitāšu starptautiskajos reitingos (THE un QS) Latvijas divas labākās universitātes ierindojušās 1000 pasaules labāko augstskolu saraksta lejgalā, krietni atpaliekot no citām mūsu reģiona labākajām augstskolām;
• saskaņā ar Eiropas Universitāšu asociācijas 2017. gadā sagatavoto ziņojumu Latvijā ir novērots viens no krasākajiem studentu skaita kritumiem Eiropā (vairāk nekā 20%) laikā no 2008. līdz 2016. gadam;
• pēc Ekonomikas ministrijas datiem, 23% Latvijas iedzīvotāju, kas ieguvuši augstāko izglītību, veic zemākas kvalifikācijas darbu;
• Pasaules Ekonomikas foruma ziņojumā par 2018. gadu secināts, ka Latvija atpaliek no Igaunijas un Lietuvas tādās kritiski svarīgās jomās kā spēja radīt inovācijas (52. vieta no 140 valstīm), kvalificētu darbinieku pieejamība (97. vieta no 140 valstīm), profesionālās izglītības kvalitāte (82. vieta) un pētniecības iestāžu kvalitāte (79. vieta).

Protams, šajos rādītājos nevaram vainot tikai augstākās izglītības sistēmu. Šo ainu veido arī citi apstākļi, tomēr es uzskatu, ka izglītības sistēma ir šo problēmu sakne. Tātad: ko mēs varam darīt?

Ko piedāvā FICIL?

Pēc diskusijām ar visām iesaistītajām pusēm Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL) ir sniegusi Latvijas valdībai virkni rekomendāciju, kuras ir iekļautas arī Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta deklarācijā un rīcības plānā.

FICIL aicina:

• radīt jaunu Augstākās izglītības un zinātnes likumu;
• palielināt finansējumu mācībspēkiem un pētniecībai;
• apvienot universitātes un augstskolas;
• mainīt investīciju prioritātes (ieguldīt nevis infrastruktūrā, bet mācību saturā);
• izveidot stratēģiju starptautisko mācībspēku un ekspertu iesaistei Latvijas augstākās izglītības sistēmā.

Lai šīs pārmaiņas notiktu, nepietiek tikai ar valdības apņēmību. Arī pašām augstskolām ir jāspēj patstāvīgi ne vien pieņemt lēmumus, bet arī atbildēt par savu mērķu sasniegšanu. Pašreizējā augstskolu un universitāšu pārvaldības modeļa gadījumā tas diemžēl nav iespējams.

Lūk, daži piemēri:

• universitātes un augstskolas tērē neproporcionāli lielus resursus procesiem un lietām, kas neveicina to mērķu sasniegšanu;
• informācija par tādām tēmām kā finansiālais stāvoklis, īstenotie projekti un to izmaksas bieži vien ir necaurredzama un grūti pieejama ne vien partneriem ārpus augstskolām, bet arī pašām augstskolu struktūrvienībām;
• jebkuram, kurš neatrodas augstskolu sistēmā, piekļuve augstskolu īstenotajiem projektiem un iespējas kandidēt uz nozīmīgiem amatiem augstskolās ir ļoti ierobežotas;
• augstskolu vadības augstākajās pozīcijās nenotiek pietiekama cilvēku rotācija. No vienas puses, tas veicina stabilitāti, bet, no otras puses, būtiski ierobežo veselīgu konkurenci, organizāciju iekšējo demokrātiju un sacensību par labākajām idejām;
• atbildība par kopējo stratēģisko mērķu sasniegšanu ir ļoti reti sastopama ārpus augstskolu un universitāšu vadības līmeņa. Tādēļ daudzas augstākās izglītības iestāžu struktūrvienības jūtas atrautas no mērķiem, kuru sasniegšanu sagaida sabiedrība.

Pārvaldības modernizācija – sākums plašākiem uzlabojumiem augstākajā izglītībā

Es ceru, ka mana galvenā doma ir skaidra. Latvijas mērķis ir attīstīt inovatīvu ekonomiku, taču Latvijas augstskolas un pētniecības iestādes nespēj ieņemt centrālo lomu, kas tām ir jāpilda šajā ekonomikas modelī. Taču es ticu, ka mēs spējam to mainīt.

Ar ko būtu jāsāk? Mēs piedāvājam sākt ar augstākās izglītības iestāžu pārvaldības modeļa modernizāciju. Mēs esam pārliecināti, ka uzlabojumi augstskolu pārvaldībā var izraisīt plašākas pārmaiņas augstākās izglītības jomā, piemēram, veicināt veselīgu konkurenci starp labākajiem mācībspēku, pētniecības un augstskolu vadības talantiem, uzlabot pašreizējā augstskolu finansējuma efektivitāti un atvieglot papildu finansējuma piesaisti. Galvenais – mēs uzskatām, ka pārvaldības labās prakses ieviešana augstskolās un universitātēs palīdzēs uzlabot studentu saņemtās augstākās izglītības kvalitāti. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc ārvalstu investori runā par pārmaiņām augstskolās. Latvijai ir nepieciešami talantīgi un prasmīgi cilvēki, kas spēj radīt augstu pievienoto vērtību, un mēs neticam, ka pašreizējā augstākās izglītības sistēma ilgtermiņā spēs to nodrošināt.

Mēs aicinām valdību Latvijā ieviest augstskolu pārvaldības modeli, kurš ir pierādījis savu efektivitāti faktiski visās Eiropas valstīs un citur pasaulē. Tas paredz augstskolu un universitāšu stratēģisko lēmumu pieņemšanā iesaistīt ārējos partnerus (piemēram, uzņēmējus, absolventu pārstāvjus, ārvalstu ekspertus) un skaidri nodalīt lēmumu pieņemšanas un to izpildes funkcijas, lai nodrošinātu atbildību par izvirzīto mērķu sasniegšanu.

Pašreizējie padomnieku konventi, kas darbojas universitātēs, nespēj to nodrošināt. Lai arī tajos darbojas zinoši un pieredzējuši cilvēki, konventiem nav ne lēmumu pieņemšanas mandāta, ne iespēju prasīt rektoram vai augstskolas senātam atbildību par mērķu sasniegšanu. FICIL piedāvātajā pārvaldības modelī augstskolas padome (tādas darbojas, piemēram, Somijas Ālto Universitātē un Tartu Universitātē), kurā piedalās arī ārējie partneri, lemj par augstskolas stratēģiju un tās ieviešanas uzraudzību, apstiprina augstskolas budžetu, ieceļ augstskolas augstāko vadību un spriež par citām stratēģiskajām lietām. Padomes sastāvam ir jānodrošina neatkarība, profesionalitāte un spēja sasaistīt augstskolas darbu ar darba tirgus prasībām.

Lai veicinātu pāreju uz šo modeli, būtu jāparedz finansiāla motivācija tām augstskolām un universitātēm, kas sāk to ieviest.

Šis modelis ir sevi pierādījis gan Eiropā, gan citur pasaulē. Nav objektīvu iemeslu, kādēļ tas nevarētu darboties arī Latvijā. Nav šaubu, ka kolēģiem ir daudz pamatotu jautājumu par šādu padomju efektivitāti un caurskatāmību. Protams, jebkurām pārmaiņām līdzi nāk arī riski. Taču mēs nekad nekļūsim par inovatīvu sabiedrību, ja nebūsim gatavi uzņemties zināmus riskus.

Claudio Rivera, FICIL Izglītības darba grupas vadītājs